Eiropā mēs savas domstarpības risinām pie sarunu galda. Tas bieži vien ir grūts (un dažreiz arī garlaicīgs!) process, kas parasti nav redzams. Reizi pa reizei mēs pamanām dažus kadrus televīzijā vai izlasām dažas rindiņas par to avīzē. Iespējams, neturpinām skatīties, jo jūtamies mazliet garlaikoti. Bet nevaram noliegt, ka patiesībā, atskatoties uz Eiropas vēsturi, to var uzskatīt par nelielu brīnumu.

Jo pirms septiņdesmit gadiem lielākā daļa nesaskaņu starp Eiropas valstīm tika risinātas kaujas laukā, kur tranšejās tika upurētas dzīvības, lielas un mazas pilsētas tika sabombardētas un nogrima aizmirstībā, cilvēki tika pārvietoti, un dzīves izpostītas. Noteicējs bija tas, kuram izdevās uzvarēt karā. Līdz nākamajam karam. Un parasto cilvēku maksātā cena bija to īpašums, labklājība, veselība vai pat dzīvība.

Eiropas Savienība ir instruments, lai izvairītos no šāda likteņa, to mums uzticējuši mūsu vecāki un vecvecāki, atļaujot mums izmantot unikālu sadarbības formu, lai celtu tiltu starp iekšējām atšķirībām un kopīgi reaģētu uz izaicinājumiem, ar kuriem nevaram tikt galā vieni. Eiropas vēsturē nekad nav bijis labāks instruments vai ilgāks miera periods.

Tas nenozīmē, ka ES ir perfekta. Mums tā ir jāuzlabo, jāpielāgo izaicinājumiem, ar kuriem saskaramies šodien, un jātuvina cilvēkiem, kam tā kalpo. Mums ir jāveido taisnīga, brīva un ilgtspējīga Eiropa.

Eiropas Savienība ir instruments mūsu vērtību aizsardzībai. Mūsdienās tas nav viegls uzdevums. Pasaule mainās tādā ātrumā, kāds nekad iepriekš nav pieredzēts. Tehnoloģijas radikāli maina to, kā mēs strādājam, ražojam, patērējam un viens ar otru sadarbojamies. Citas pasaules lielvaras cenšas mums uzspiest savu gribu ar komerciāliem pasākumiem vai vēlas mūs politiski vājināt, lai pasaules mērogā mūsu ētikas kodekss vairs netiktu ņemts vērā. Terorisms, kā arī organizētā noziedzība joprojām apdraud mūsu dzīvesveidu. Atkal tiek aizskartas sieviešu tiesības.

Mēs ticam Eiropai, kurā viens par otru rūpējas, godīgi dalās, atstāj cilvēkiem telpu, kur brīvi izvēlēties, kā viņi vēlas dzīvot, ko viņi grib mīlēt, kam viņi grib vai negrib ticēt. Likumi attiecas uz mums visiem, neatkarīgi no tā, cik esam lieli un spēcīgi, neatkarīgi no vecuma, tautības, dzimuma, ticības vai izcelsmes.

Mums ir jāveido ilgtspējīgāka Eiropa, kuras pamatā ir aprites ekonomika. Māte Zeme strauji sasniedz savas izturības robežas un sauc pēc atelpas no spriedzes, ko mēs tai radām. Mūsu okeāni slāpst plastmasas atkritumos, un gaisa piesārņojums rada aizvien lielākus draudus mūsu veselībai. Klimata pārmaiņas nav nekādas pasaciņas, tā ir rūgta un neērta patiesība. Taču vēl ir iespēja mainīties. Mums ir jāmaina mūsu dzīvesveids, tas, kā savos komerciālajos darījumos atskaitāmies citiem, un tas, kā izmantojam pasaules resursus.

Ir arī citi jautājumi, kuru risināšanai ir vajadzīga drosme un vienotība. Migrācija ir globāla parādība, kas prasa globālu pieeju tiem, kuri meklē labāku dzīvi ārzemēs, kā arī tiem, kas dzīvo vietās, kur ieradušies. Vai Eiropa palīdzēs veidot šo mainīgo pasauli kopā ar mūsu draugiem un sabiedrotajiem? Vai arī mēs ierausimies sevī, vainosim viens otru vai vienkārši paslēpsimies aiz sienām un jūrām un atstāsim nākotnes pasauli veidot citiem, kam mūsu intereses ir vienaldzīgas? Vai meklēsim risinājumus, izmantojot sadarbību vai konfrontāciju?

Es uzskatu, ka Eiropu un pasauli ap mums var veidot sadarbojoties. Jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sniegt tādas atbildes, kas atbilst mūsu vērtībām. Lai aizstāvētu Eiropas intereses mainīgā pasaulē, mums ir jāsadarbojas. Tikai tādējādi mēs varam nodrošināt, lai godīgs darbs novestu pie taisnīgas samaksas, lai uzņēmumi maksātu nodokļus tur, kur tie gūst peļņu, lai lielās korporācijas nespēlētu viena pret otru, lai darbinieki dažādās robežu pusēs netiktu sarīdīti viens pret otru un iegrūsti konkurējošu algu lejupejošā spirālē un lai mēs neiesaistītos bīstamā sacensībā, kā patērēt Zemes vērtīgos resursus.

Tādi cilvēki kā Putins un Tramps tic “likumam, ko nosaka spēks”. Eiropa ir grūtā ceļā apguvusi, kā likt mums noticēt “spēkam, ko nosaka likumi”. Nav noslēpums, ka Putins un Tramps vēlas redzēt ES un to veidojošās nācijas novājinātas. Tā arī nav nejaušība, ka viņi pauž apbrīnu nacionālistiem dažādās Eiropas valstīs. Ne tikai tāpēc, ka viņiem ir līdzīgs viedoklis par sabiedrību, bet arī tāpēc, ka viņi zina, ka nacionālisti meklēs ienaidniekus gan mājās, gan ārvalstīs. Tie eiropieši, kas sāk viens otrā saskatīt ienaidniekus, nesadarbosies un nespēs paust kolektīvu nostāju.

Nākotne ir neskaidrību pilna, bet tas nenozīmē, ka mums būtu no nākotnes jābaidās. Mums ir jāmaina domāšana, jauns domāšanas veids, attieksme, uzskatot pārmaiņas par iespēju, nevis apdraudējumu. Mums ir vajadzīga cerība... par mūsu darbvietām, par mūsu bērnu nākotni, par lietām, kas mums ir kopīgas daudzveidīgā sabiedrībā, par to, kā mēs varam ierobežot klimata pārmaiņas, pārvaldīt migrāciju, uzlabot drošību. Nedrīkstam pieļaut, ka mūs vada bailes. Bailes paralizē, tie, kas met akmeņus riteņos, ātri ieslīgst naidā un meklē grēkāžus, nevis risinājumus. Nepārvērtīsim savas raizes bailēs, bet gan rīcībā.

Eiropas vienotība dod mums iespēju formulēt atbildes, kuras pasaulei ir jāuzklausa. Lai to panāktu, Eiropas Savienība joprojām ir mūsu labākais instruments. Mums nevajadzētu to iedragāt, kā vēlētos daži nacionālisti, bet gan izveidot un padarīt to par labāku instrumentu. Izlēmīgāku, demokrātiskāku, taisnīgāku. Jākoncentrējas  uz lielajiem jautājumiem, kam vajadzīgas Eiropas atbildes. Mazāk jāiesaistās problēmās, ko mūsu dalībvalstis varētu atrisināt labāk iedzīvotājiem tuvākā līmenī.

Veidosim šo jauno Eiropu kopīgi.