Frans Timmermans sešas reizes tika ievēlēts par Nīderlandes parlamenta deputātu no Partij van de Arbeid (Nīderlandes Darba partija), un ieņēma šo amatu no 1998. gada līdz 2007. gadam un no 2010. gada līdz 2012. gadam. Viņš bija Nīderlandes ārlietu ministrs no 2012. gada līdz 2014. gadam un Eiropas lietu ministrs no 2007. gada līdz 2010. gadam.
Četros Eiropas Komisijā nostrādātajos gados Franss ir vadījis ES darbu ilgtspējas jomā un bijis atbildīgs par vērienīgas aprites ekonomikas stratēģijas un pasaules pirmās visaptverošās plastmasas stratēģijas pieņemšanu. Viņš arī bija iesaistīts ES sarunās par ANO 2030. gada ilgtspējīgas attīstības mērķiem, to pieņemšanā un īstenošanā. Eiropas Parlaments nesen ir nobalsojis par Fransa ierosinātajiem tiesību aktiem, kas vērsti pret plastmasas piesārņojumu un paredz likvidēt vai krasi samazināt vienreiz lietojamu plastmasu. Viņš ir arī vadījis starptautiskas atbildes sniegšanu uz plastmasas piesārņojuma problēmu, iepazīstinot ar Komisijas priekšlikumiem citām valstīm Apvienoto Nāciju Organizācijā Ņujorkā un mudinot tās saskaņot Eiropas mērķus.
Franss ir stingri pārliecināts par dzimumu līdztiesību un sociālo taisnīgumu. Viņš iesniedza tiesību aktu, lai uzlabotu ģimenes atvaļinājumu iespējas tēviem, mātēm un aprūpētājiem visās ES dalībvalstīs, atbalstot dzimumu līdztiesību darba vietā un ģimenes dzīvē. Viņš stingri aizstāv dzimumu atšķirību novēršanu darba samaksas ziņā, sieviešu īpatsvara palielināšanu profesionālajos un politiskajos vadošos amatos, un ir stingri aizstāvējis Stambulas Konvenciju, lai novērstu vardarbību pret sievietēm. Viņš ir aktīvs pretdiskriminācijas aizstāvis, kas cīnās pret ekstrēmismu un rasismu visās tā izpausmēs, un jo īpaši koordinējot Komisijas darbu, lai novērstu naidu pret musulmaņiem un antisemītismu.
Franss ir kaislīgs un spēcīgs Eiropas pamatvērtību aizstāvis, un īpaši aktīvi viņš darbojas tiesiskuma aizsardzībā, saskaroties ar dažu valstu valdībās esošajām autoritārajām tendencēm. Viņš visvairāk ir aizstāvējis Polijas tiesu iestāžu neatkarību pret pārmērīgu valdības ietekmi, nesen nodrošinot pagaidu pasākumus no Eiropas Kopienu Tiesas puses, lai bloķētu Augstākās tiesas tiesnešu rīcību.
Franss ir arī uzraudzījis Komisijas centienus panākt demokrātiskas pārmaiņas ES, palielinot iedzīvotāju līdzdalību un lielāku pārredzamību ES politikas veidošanā, atverot visus procesa posmus, lai nodrošinātu, ka sabiedrība ir iesaistīta un ka visu politikas virzienu pamatā ir pierādījumi.
Pirms iesaistīšanās politikā Franss vispirms strādāja Nīderlandes Ārlietu ministrijā, kur 1990. gadā tika iecelts par Nīderlandes vēstniecības Maskavā sekretāra vietnieku, pēc tam 1993. gadā viņš atgriezās ministrijā. Vēlāk viņš strādāja par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstā komisāra valsts minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla [Max van der Stoel] vecāko padomnieku un privātsekretāru.
Franss ir precējies, un viņam ir četri bērni. Viņš ir dzimis 1961. gadā un nāk no Hērlenas, Limburgas reģionā Nīderlandē. Abi viņa vectēvi bija ogļrači, bet tēvs bija militārais policists. Viņa māte saskaņā ar Nīderlandes tā laika likumiem, apprecoties, bija spiesta no savas karjeras atteikties. Tā ir viena no agrīnajām pieredzēm, kas rosināja Fransu apšaubīt nevienlīdzību sabiedrībā un visas savas politiskās karjeras laikā cīnīties par sieviešu tiesībām.